MĀTES, PAR KURĀM MĒS NEATCERAMIES

Šodien pasaulē tiek svinēta Mātes diena. Šājā dienā es vēlos jums pastāstīt par mātēm, kuras parasti neviens neatceras un nepiemin, par tām netiek runāts un tām neviens nepasakās par dzīvības dāvanu.

Mūsdienu pasaulē dominē pilsētu kultūra. Bērni nezina, kāda ir atšķirība starp kazu un aitu, kā rodas piens, kāpēc viņu vilnas džemperis ir kaut kādā veidā saistīts ar aitām un kā īsti dzīvo «lauksaimniecības» dzīvnieki. Reiz kādā Rīgas parkā viena mazumtirdzniecības ķēde organizēja reklāmas kampaņu par kafiju ar «īstu» pienu (tas nozīmē, ka viņu kafijas automātos netiek izmantots piena pulveris). Lai paspilgtinātu krāsas, viņi izklaides nolūkos uzcēla parkā aploku, kurā vairākas dienas lika stāvēt dzīvai govij, «reklamējot» savu pienu. Ejot garām, dzirdēju kā maza meitene vaicā mātei: “Kas tas ir? Aita?”.

Mēs nezinām un pat nedomājam par to, kā daži produkti nonāk veikalu plauktos, un, ja kāds jautā, kā iegūts šis piens, cilvēks parasti atbild: «Redz, govs dzīvo saimniecībā, ganās, ēd zāli, viņa tiek slaukta un tā tiek iegūts piens». Diemžēl tā nav patiesība.

VISNELAIMĪGĀKĀS MĀTES PASAULĒ

Šobrīd tradicionālo fermu ar “zālīti” un jaukajām slaucējām gandrīz vairs nav. Piena ražošanas nozare ir ļoti tehnoloģiska un maksimāli efektīvs ražošanas veids, kur viss ir vērsts uz ātrāku rezultātu. Realitātē govis mūsdienu fermās nekad nepamet savas šaurās stāvvietas/guļvietas, un jauko slaucēju rokas ir nomainītas pret mašīnam.

Govs ir zīdītājs, tātad piens parādās govīm sava bērna barošanas laikā (tieši tāpat kā cilvēkiem). Govis, kas dod pienu katru dienu, neeksistē. Kā tad tiek īstenots šis process? Varbūt cilvēki slauc tikai daļu piena, bet pārējo atstāj teļam? Diemžēl rūgtā patiesība ir tāda, ka teļi, kuriem lemts piedzimt fermā, nesaņem mātes pienu. Piena industrija ir bezgalīgi funkcionējošs mehānisms, kas neciena mātes tiesības un rada fiziskas sāpes un dziļas emocionālas traumas. Fermās tiek turētas govis, kuru dzīves ceļš sastāv no atkal un atkal atkārtota cikla – bezgalīgām grūtniecībām, dzemdībām un ilgiem vientulības periodiem, kad viņām tiek atņemti jaundzimušie teļi, bet tiem paredzētais piens tiek slaukts cilvēka vajadzībām.

Фото: Heather GillUnsplash

Pastāvīgu grūtniecību dēļ, govju organisms ir ļoti novājināts, rodas daudzas veselības problēmas – klibums, infekcijas un iekaisumi. Grūtniecība paredz izvarošanu ar mērķi apaugļot; šāds paņēmiens ir ātrs un efektīvs. 48 stundu laikā pēc teļa piedzimšanas viņu atņem mātei, lai liegtu iespēju tam dzert pienu. Dažās fermās ir arī cita prakse: teļam uzliek uz deguna speciālu uzpurni (pretzīšanas gredzens) ar dzelkšņiem, lai viņa mēģinājumi dzert pienu, radītu govij sāpes un tā atkāptos no teļa.

Sieviešu dzimuma teles audzē nošķirtas no mātes, dzīvības uzturēšanai un augšanas veicināšanai baro ar maisījumu, kam nav nekāda sakara ar mātes pienu. Teļi ir nepieciešami piena rūpniecībai, lai nomainītu savas mātes, kad tās vai nu nomirst no noguruma un slimībām, vai arī viņu organisms zaudē spēju dot pienu un viņas tiek nosūtītas uz kautuvi. Katru gadu piedzimst aptuveni 4 miljoni bullīšu, kurus nogalina vai nu gandrīz tūlīt pēc dzimšanas, vai arī audzē gaļas vajadzībām. Teļa gaļas ražošana ir viena no nežēlīgākajām vardarbības formām pret dzīvniekiem – upuris ir jaundzimušais, kurš nekad vairs nesatiks savu māti. Teļi tiek izolēti mazā aplokā, kur zem kājām ir dēļu grīda, lai urīns un fekālijas krātos zem tās; ļoti bieži teļi ir spiesti gulēt savos ekskrementos, kas uzkrājas uz grīdas. Teļus baro tikai un vienīgi ar šķidru barību, kas nesatur dzelzi, kā arī tos piesien pie žoga, lai tie nevarētu kustēties: tas viss noved pie anēmijas (tādejādi tiek iegūta gaiši sārtā gaļa). Teļi, kas tiek audzēti priekš kautuves, visas savas četrus mēnešus īsās dzīves laikā cieš no hroniskiem gremošanas traucējumiem, caurejas un locītavu audzējiem.

Govis ir ļoti gādīgas un mīlošas mātes, tās vienmēr aizsargā savus bērnus un izjūt neiedomājamu ilgas un ciešanas, kad viņām tos atņem. Govs var ilgoties nedēļām un pat mēnešiem, līdz brīdim, kad zaudēs cerību atrast savu zaudēto bērnu. Neviens nav pelnījis tādas sāpes un jebkura sieviete, kas kļuvusi par māti, saprot, kāpēc. Ir daudz tādu stāstu piemēru no sievietēm, kuras strādājušas piena industrijā — pēc tam, kad tām pašām piedzimuši bērni, tās sapratušas, cik briesmīga un nežēlīga ir piena rūpniecība.

Dabiskajā vidē govis dzīvo aptuveni 25 gadus. Tas ir diezgan daudz, vai ne? Taču fermās, 3-4 gadu laikā govis vairākkārt tiek mākslīgi apaugļotas un dzemdē, pēc kā to organisms «iztērēts» un tās tiek nosūtītas uz kautuvi. Govīm, tāpat kā cilvēkiem, grūtniecība ilgst 9 mēnešus. Ar šo laiku pietiek, lai starp māti un bērnu izveidotos cieša saikne. Piena industrija ir tiešais «resurss» un nodrošinātājs gaļas ražošanai. Tā nav labāka par gaļas industriju, bet pēc būtības – pat daudz sliktāka, jo dzīvnieks taču dzīvo vairākus moku pilnus gadus līdz nāves brīdim. Mūsdienās piena govis intensīvo industrijas tehnoloģiju ietekmē ražo desmit reižu vairāk piena nekā dabiskos apstākļos. Govju organisms tiek pakļauts nopietnām pārmaiņām, kas izraisa tādas slimības kā mastīts, govs leikēmija (liellopu leikoze), govs imūndeficīts (liellopu imūndeficīts) un Krona slimība.

Lai govis neslimotu, tām dod zāles un antibiotikas. Dažām no saslimšanām ir garš inkubācijas periods un bieži tās risinās bez redzamiem simptomiem, tikmēr govis turpina slaukt un izslauktais piens tiek izmantots piena ražošanā. Govis baro ar augstas kaloritātes barību, kuras sastāvam pievieno gaļas un zivju rūpniecības atkritumus, kas ir nedabisks iztikas avots zālēdājiem un izraisa vielu apmaiņas traucējumus. Lai palielinātu piena ražošanu, govīm tiek doti augšanas hormoni (Bovine Growth Hormone). Bez jau pieminētās kaitīgās ietekmes uz paši govi, hormons izraisa nopietnas veselības problēmas arī drīz dzimstošajam telēnam.

Pienu nekādā gadījumā nevar iegūt ceļā, kas nav nežēlīgs, jo, lai iegūtu šo produktu, govij noteikti jākļūst par māti.

MATERNITĀTE KĀ RŪPNIECISKAIS PROCESS

Cilvēki ekspluatē dzīvnieku reproduktīvās spējas un mātišķos instinktus, un apzināti atņem viņu iespēju rūpēties par saviem bērniem un audzināt tos. Vistas audzētavās tiek turētas sprostos; grūsnas ķēves stāv šauros aizgaldos, lai būtu vieglāk savākt to urīnu, ko vēlāk izmanto kā estrogēna aizstājēju medicīnā; aitām atņem jērus, lai pirmajās to dzīves dienās nodīrātu tiem ādu ar vilnu kažokādas ražošanas vajadzībām.

Kažokādas un vilnas ražošanas nozare nav labāka par piena ražošanas nozari. Idilliskās bildes, kur aitas ganās plašās pļavās un pazemīgi skrien uz vilnas cirpšanu, neatbilsts reālajai situācijai. Bez tam, cirpšanas process jau sen nav nesāpīgs, aitu mātes sagaida daudz smagāks liktenis. Lai iegūtu jēra kažokādu jeb karakulu, jēru bez anestēzijas vai narkozes burtiski izgriež no mātes vēdera divas nedēļās pirms dzemdībām. Dzīvam, tikko no mātes vēdera izgrieztam jēram, nekavējoties nodīrā ādu.

Audzētavu vistas tiek turētas būros, kur uz vienu putnu ir mazāk laukuma nekā A4 lapas izmērs. Būru stiepļu grīda putniem kropļo kājas, izraisot čūlas un ievainojumus. Ja dējējvista ir iespiesta starp blakus tupošajām vistām, vai, ja viņas kāja iesprūdusi grīdas režģī, viņa nevar aizsniegt barību un mokoši mirst bada nāvē. Šāda turēšanas sistēma, ko sauc par sprostu sistēmu, izraisa anomālu uzvedību putniem: tie stresa rezultātā rauj ārā savas spalvas un nogalina vājākus putnus. Lai samazinātu šādu gadījumu skaitu, jaunajām vistām nogriež daļu knābja, bet knābja atlikumu piededzina ar kvēlojošu dzelzi. Knābī atrodas ļoti daudz nervu galu, tāpēc stresa sekas, ko pārcieš putni šīs sāpīgās procedūras laikā, saglabājas uz visu tam paredzēto īso mūžu. Ar apdedzinātu knābi putnam ir grūti ēst un nav iespējams tīrīt spalvas, lai atbrīvotos no kukaiņiem-parazītiem.

Vistu olas ievieto inkubatoros, bet, kad izšķiļas putnēni, tos šķiro atbilstoši dzimumam. Gailēni nedēj olas un nav piemēroti gaļas audzēšanai, tāpēc tos nosūta uz macerāciju jeb mehānisku sasmalcināšanu, viņus dzīvus, gluži kā blenderī, sasmalcina asmeņi, kas ļoti ātri griežas. Dažās audzētavās olu ražošanai nepiemērotos īpatņus savāc plastikāta maisos, kur tie lēnām nosmok, un pēc tam tos vienkārši izmet ārā kā atkritumus.

ARĪ DZĪVNIEKI IR MĀTES

Kad es uzzināju, kāda cena «jāmaksā», lai saražotu tos vai citus produktus, man kļuva neaprakstāmi sāpīgi un pārņēma šausmas saprotot, ka šo procesu nav iespējams šajā pat sekundē apturēt. Es vien daļēji spēju iztēloties, kādas mocības izjūt govis, vistas, aitas, cūkas, ķēves un citi dzīvnieki-mātes, kas ir spiestas ciest un izdzīvot šādos apstākļos. Cilvēkam, kam būtu piešķirts viņu liktenis, vienīgā izeja būtu atņemt sev dzīvību pašnāvībā vai censties bēgt. Dzīvniekam nav tādas izvēles iespējas. Vairākas reizes gadā medijos parādās ziņas par no kādas audzētavas aizbēgušu dzīvnieku, kura notveršanai tiek izmantoti visi iespējamie resursi, lai to nogādātu atpakaļ tā spīdzināšanas kamerā. Tieši tāpat rīkojas ar no cietuma aizbēgušiem noziedzniekiem. Bet ko ir noziedzies dzīvnieks?

21. gadsimtā liekulībai nav robežu: mīlestība pret māti tiek izmantota kā izejmateriāls pelņai ražošanas nozarē – tiek pārdoti ziedi, ražotas apsveikumu kartiņas, apdrukātas rīta tējas krūzītes. Tajā pašā laikā patiesība par maternitāti industriālajā lopkopībā tiek slēpta no cilvēku acīm un ir nežēlīga, sāpju un baiļu pilna.

Mātes dienā pilsētas vidi rotā plakāti ar smaidošām māmiņām, kuras ietver bērni uzticīgiem skatieniem; katru dienu no reklāmas stendiem uz mums noraugās “laimīgas” govis, kas ganās plašā pļavā pie mājiņas ciematā un dod pienu ne mazāk laimīgiem un priecīgiem cilvēku bērniem. Tagad jūs zināt, kas stāv aiz šīs izskaistinātās bildes.

Man šajā stāstā ir viens viedoklis. Patiesību nevar noslēpt tieši tāpat, kā nevar attaisnot notiekošo. Neviens no argumentiem «par» pienu nav pamatots ne no ētikas, ne no ekoloģijas, medicīnas vai jebkura cita viedokļa puses. Ja mums ir tik svarīgas mūsu mātes – mēs viņas mīlam, cienām un sargājam viņas, – tad būtu vairāk nekā taisnīgi izrādīt tādas pat rūpes arī par citām mātēm, kaut arī viņas ir citas sugas pārstāves. Kurš, ja ne mēs, sapratīs šo uzstādījumu un pārstās tās ekspluatēt visā viņu mūža garumā?

1 комментарий к записи «MĀTES, PAR KURĀM MĒS NEATCERAMIES»

Добавить комментарий

Ваш адрес email не будет опубликован. Обязательные поля помечены *